Для преподавателей , курсантов и их знакомых будут прочитаны две лекции на руском языке

Uzņemšanas noteikumi.

5.-11.klašu skolēnu uzņemšana maksas grupās sākumnodaļā un pamatnodaļā tiek veikta 3 reizes gadā janvārī, maijā, septembrī.

Bez pārrunām tiek pieņemti skolēni uz lietišķo nodaļu. Bez pārrunām tiek pieņemti olimpiāžu godalgas ieguvēji un skolēni ar labām atzīmēm matemātikā. Reflektants uzrāda administrācijai diplomu vai liecība.

Pēc pārrunas rezultātiem tiek pieņemti pārējie skolēni. Reflektants vienojas ar administrāciju par pārrunas laiku un uzrāda administrācijai liecību vai izziņu no skolas. Lai Jūs pielaistu pie testēšanās, Jums vajadzētu piereģistrēties caur internētu vai pa telefoniem 67336035, 6428902. Līdzi jāņem pildspalva un skolēna apliecība. Jāzina savs personas kods.

On-line mācīšana internētā!!!

Šā gada novembrī kursos uzsākta mācīšana internētā. Uzreiz kļuva skaidrs tehniskais ierobežojums: datu pārraidei tīklā audzēkņu datoros jābūt ne mazākai par 2 Mbit/sek. Aktīvi tiek izmantots Skype un citi programmatūras produkti. Vienas nodarbības ilgums 1,5-2 stundas. Plānots organizēt klasi ar 4-6 audzēkņiem. Nebūt nav noteikts, ka viņiem visiem ir jābūt no vienas apdzīvotas vietas.

Tie, kas vēlas mācīties internētā, var sūtīt iesniegumus uz adresi kursi@progmeistars.lv vai reģistrēties mūsu internēta mājas lapā nodaļā tiem, kas iestājas > reģistrēšanās testēšanai. Pats par sevi saprotams, ka kursi negarantē visu pieteikumu apmierināšanu.

Ričards Hemmings un kodēšanas teorijas pirmsākumi

http://www.bestreferat.ru/referat-6932.html

http://schools.keldysh.ru/sch444/museum/PRES/CW-13-2006.htm

Informācijas teorija, kodēšanas teorija, datu pārraides teorija – visi šie termini apzīmē praktiski vienu un to pašu. Šodien mēs pārraidām datus lielos apjomos katru dienu pa labi un pa kreisi, turklāt neaizdomājoties par veicamajiem datu pārstrādes procesiem. Protams, datus pārraides procesā nepieciešams kaut kā pārveidot. Un ne tikai mainīt datu attēlošanas formu (piemēram, skaņas par cipariem un otrādi), bet arī kaut kā mainīt pašus datus, lai varētu tos ātrāk un drošāk pārraidīt. Ātrums un drošums – divi galvenie raksturojumi datu pārraides teorijā.

Ar datu kodēšanas nepieciešamību pirmoreiz sastapās apmēram pirms pusotra simta gadiem, drīz pēc telegrāfa izgudrošanas. Kodēšanas teorija pēta, kā labāk „iepakot” datus, lai, pirmkārt, pārraidītu datus pēc iespējas ātrāk, bet, otrkārt, pēc signāla pārraidīšanas (procesā ir iespējami izkropļojumi), to varētu droši un vienkārši izcelt starp saņemtajiem datiem. Dažreiz kodēšanas teoriju jauc ar kriptogrāfiju – tas ir maldīgs uzskats (kaut arī izplatīts): kriptogrāfija risina pavisam citus uzdevumus, tās mērķis – aizkavēt informācijas iegūšanu no pārtvertā signāla.

XX. gadsimta 40. un 50. gadi – laiks, kad strauji attīstījās datu pārraides teorija. Kloda Šennona izveidotā informācijas teorija, Vladimira Koteļņikova potenciālās trokšņnoturības teorija atklāja telekomunikāciju attīstības jaunas iespējas. Šennons noteica, ka pa sakaru kanālu informācija var tikt pārraidīta praktiski bez kļūdām tai gadījumā, ja pārraidīšanas ātrums nepārsniedz tā caurlaides spēju (un deva sakaru kanāla ar traucējumu caurlaides spējas jēdziena stingri formālu definīciju). Šennona teorēmas deva teorētiski nepārspējamus ierobežojumus no augšas uz datu pārraides ātrumu un apgalvoja, ka tādu ātrumu var sasniegt, pateicoties ienākošā signāla mākslīgajai kodēšanai. Tomēr Šennona pierādījumam nebija konstruktīvs raksturs. Ričards Hemmings bija pirmais, kurš piedāvāja konstruktīvo kodu konstruēšanas ar redundanci un vienkāršo dekodēšanu metodi. Redundance – tā kā reiz ir tā pārraidāmā signāla īpatnība, kura ļauj noteikt un izlabot signāla iespējamo izkropļojumu, to pārraidot pa sakaru kanālu. Hemminga pieeja ļauj konstruēt kodu tā, lai sasniegtu datu pārraidīšanas ātrumu tuvu Šennona atrastajai teorētiskajai robežai, ļaujot labot kļūdas ar uzdoto drošumu.

Hemmings šo pieeju noformulēja savā vienīgajā zinātniskajā rakstā, kas tika publicēts 1950. gadā. Rakstā apskatīta blokkoda konstrukcija, kas veic atsevišķu kļūdu, kas rodas ziņu pārraidīšanas laikā, labojumus. Ričards Hemmings pastāvīgi veica aktīvus zinātniskos pētījumus, tomēr pazīstams kļuva viņa vienīgais darbs informācijas teorijas jomā, tieši šis raksts ieguva pasaules slavu un vispārēju atzīšanu, kas noteica vairuma turpmāko pētījumu virzienu šajā jomā.

Hemminga piedāvātajām regulārajām kodu konstruēšanas metodēm bija fundamentāla nozīme. Tās inženieriem demonstrēja praktisko robežu, kuras nosaka informācijas teorijas likumi, sasniegšanas iespēju. 1980. gadā pēc 30 gadu pārtraukuma Hemmings publicē savu otro darbu par kodēšanu – mācību grāmatu „Kodēšanas teorija un informācijas teorija”. Grāmata kļuva par izcilu pasākumu. Hemmings izmantoja vienkāršu matemātikas aparātu un ar tā palīdzību, piesaistot kvalitatīvus spriedumus un interpretācijas, sniedza plašam inženieru lokam priekšstatu par informācijas teorijas galvenajām idejām un metodēm. Tomēr par labu pieejamībai nekur nebija upurēta rezultātu pareizība vai interpretāciju precizitāte. Tajā izpaudās autora lielā zinātniskā un pedagoģiskā meistarība. 1950. gada raksta slava piespieda autoru priekšvārdā uzrakstīt šādu frāzi: „Grāmatā tiek izmantoti vienkārši nosaukumi „Hemminga kods” un „Hemminga attālums”; citu terminu izmantošana šeit būt neīstas vienkāršības izpausme un tikai samulsinātu lasītāju”.

Ričards Vesli Hemmings dzimis 1915. gada 11. februārī Čikāgā. 1937. gadā viņš pabeidza Čikāgas universitāti un ieguva bakalaura grādu. Ričards turpināja izglītību Nebraskas štata universitātē, kur

1939. gadā viņam tika piešķirta nākamais – maģistra grāds. 1942. gadā viņš kļuva par filozofijas doktoru matemātikas jomā Ilinoisas štata universitātē. 1945. gadā Hemmings piedalījās slavenajā Manhetenas projektā, kura mērķis bija atombumbas radīšana. Bet sākot ar 1946. gadu Bell Laboratories viņš sāk nodarboties ar datoru konstruēšanu.

1947. gadā Hemmings kā piemēru aprakstīja garuma 7 vienkāršo kodu, kas labo visas atsevišķās kļūdas, pārraidot datus sakaru kanālos ciparu skaitļošanas mašīnās utml. Hemminga oriģinālā materiāla publikācija sakarā ar patentu apsvērumiem tika novilcināta līdz 1950. gada aprīlim. 1948. gadā tika publicēts Hemminga Bell Laboratories slavenā kolēģa Kloda Šennona raksts „Sakaru matemātiskā teorija”, kas lika stabilus teorijas pamatus šajā jomā. Šennona darbi deva pamatu vairumam turpmāko pētījumu informācijas teorijas jomā, tomēr praktiska inženieru pielietojuma tiem nebija.

Pāreja no teorijas uz praksi kļuva iespējama, pateicoties Hemminga pūliņiem. Tieši Hemmings bija pirmais, kurš piedāvāja „kodus ar kļūdu labojumu” (Error – Correcting Code, ECC), kurus tā arī sāka dēvēt par „Hemminga kodiem”. Šo kodu mūsdienu modifikācijas tiek izmantotas visās datu glabāšanas sistēmās un apmaiņai starp procesoru un operatīvo atmiņu.

1976. gadā R. Hemmings pārceļas uz pilsētu Monterreja (Kalifornija) un vada zinātniskos pētījumus datorinženierijas jomā Augstākajā militārajā jūras skolā. Šajā skolā viņš pasniedza un rakstīja grāmatas par varbūtības teoriju un kombinatoriku.

Hemminga izcilais darbs (1950.) tika apbalvots ar vairākiem apbalvojumiem. 1968. gadā viņš kļuva par Elektrotehnikas un elektronikas inženieru institūta (IEEE) goda locekli un tika apbalvots Tjuringa Datoru tehnoloģiju asociācijas prēmiju. Par īpašo ieguldījumu informācijas zinātnes un sistēmu attīstībā 1979. gadā viņam tika piešķirta Emmanuila Piorē prēmija. 1980. gadā viņš tika ievēlēts par nacionālās inženierzinātņu akadēmijas locekli, 1981. gadā viņš saņēma Harolda Pendera prēmiju no Pensilvānijas universitātes, bet 1988. gadā – IEEE goda medaļu. 1996. gadā Minhenē par darbu ar kļūdas koriģējošiem kodiem Hemmingam tika piešķirta prestižā Eduarda Reima prēmija.

Ričards Hemmings mira 1998. gada 7. janvārī 82 gadu vecumā.

Neaizmirstiet mazgāt rokas!

http://rus.delfi.lv/news/daily/latvia/article.php?id=22240406

http://www.100let.net/20_6gepatit.htm

Kā ziņo Sabiedrības veselības aģentūra, no gada sākuma līdz 22. oktobrim Latvijā reģistrēti 1719 ar A hepatītu slimi cilvēki, tai skaitā 225 bērni. No pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz 90. gadiem ar 5 – 8 gadu intervālu Latvijā reģistrēti septiņi saslimšanas ar A hepatītu uzliesmojumi. Pēdējais lielākais uzliesmojums bija vērojam 1988. – 1990. gados, kad trīs gadu laikā saslima apmēram 20 tūkstoši cilvēku.

Sāksim ar apgalvojumu, ka ar hepatītu var neslimot. Jā, jā, izvairīties no inficēšanās ar vīrusa hepatītu nav sarežģīti. Tieši par to mēs vēlamies runāt vispirms.

No visiem zināmiem vīrusu hepatīta izraisītājiem visvairāk izpētīti ir A un B vīrusi, Tie iekļūst organismā un rada aknu iekaisumu, kura rezultātā rodas ļoti smagi aknu šūnu bojājumi.

Mēneša laikā (inkubācijas periods 15 – 50 dienas, vidēji 30) pēc iespējamās inficēšanās var gaidīt galvenos simptomus; drudzi, dispepsiju (slikta dūša, vemšana, smagums kuņģa un labās apakšribas rajonā), vājumu, bet pēc tam arī dzelti – cīpslenes un ādas dzeltēšana. Slimība ilgst vidēji apmēram 40 dienas. Tas daudzējādā ziņā ir atkarīgs no vecuma un imunitātes stāvokļa.

A hepatīta vīruss no organisma tiek izvadīts caur zarnu traktu, ar slimnieka izkārnījumiem, inficējot ūdeni un augsni, nonākot uz netīrīga cilvēka rokām, bet no tām uz sadzīves priekšmetiem un pārtikā. Tieši elementāru higiēnas prasību neievērošanas rezultātā rodas plaša hepatīta izplatība ne tikai mūsu valstī, bet arī visā pasaulē.

Lai izvairītos no inficēšanās ar A hepatītu, pietiekami, ja ievērosiet vienkāršus noteikumus:

· Neaizmirstiet mazgāt rokas pirms ēšanas un pēc katra tualetes apmeklējuma;

· Nedzeriet nevārītu ūdeni un nelietojiet pārtikā nemazgātus augļus un dārzeņus;

· Mazgājiet rokas pirms un pēc ēdiena pagatavošanas;

· Izmantojiet dažādus apstrādāšanas dēlīšus jēlproduktiem (gaļai, zivīm, putniem) un produktiem, kuriem nav nepieciešama termiskā apstrāde (desai, sieram);

· Ledusskapī un virtuves skapjos nepieļaujiet jēlproduktu saskari ar gatavajiem ēdieniem;

· Nepeldieties tur, kur tas aizliegts, un nepiesārņojiet ūdenstilpnes.